Lūk ir piemērs tam, ka ne viss, kas tika ražots padomju savienības laikos, ir mēsls. Nesen laukos atradu šo veco asinhrono elektrodzinēju un nodomāju notestēt. Lai gan praktiski elektrodzinējus esmu slēdzis skolotāju uzraudzībā, tam nevajadzētu būt sarežģītam pasākumam mājas apstākļos. Tačū pierādījās, kas pretējs. Esmu zaudējis iemaņas, un tā arī vēl neesmu pārbaudījis vai dzinējs vispār dabojas.

Iemesls, kāpēc esmu atradis šõ dzinēju, bija vecā smirģeļa meklēšana. Meklēju kur bija nobāzts smirģēlis un atradu šo te. Izbrīnījos, ka nav vizuālu defektu, jo mūsdienās viars neko nevar normāli saglabāt pat apzināti, kur nu vēl neapzināti saglabāt elektrodzinēju. Lieta tāda, ka par uz vistīrākā plaukta, jebkura lieta noputekļos.

Tad nu es sāku pētīt šo dzinēju. Dzinēja parametri ir norādīti uz dzinēja šķiltītes:
Frekvenze – 50Hz
Trīsstūra slēgumā – 220v
Zvaigznes slēgumā – 380v
Apgr./min – 2800
IP – 43

Mājas apstākļos, it sevišķi dzīvoklī, reti kuram ir pieejamas 3 fāzes. Tāpēc šo dzinēju vienigi varētu notestēt trīstūra slēgumā. Jāmeklē rokā vecā klade, kur par dzinēja slēgumu veidiem ir viss baigi forši aprakstīts, bet viena problēma klade ir pazudusi. Izmeklējos visu, bet nekur nevaru atrast. Kaut ko atceros kā pareizi būtu jāslēdz, bet neuzdrošinos izmēģināt, jo nevēlos nodedzināt vienīgo dzinēju, kas man ir.

Tāda man pagaidām ir situācija, bija doma kaut, kā izmantot šo dzinēju, bet, kamēr neatradīšu pierakstus, neko nevaru solīt.

Bildes: